Simtgades bēbītis

06.11.2019

Septiņpadsmitā novembra vakars. Rīt Latvijai apaļa Dzimšanas diena – simts. Es arī ļoti apaļa. Abi lielie bērni pie omītes, jo man ir priekšnojauta. Drīz sāksies dzemdības.

Tavs tētis pirmais ieminējās, ka gribētu tevi. Viņš tik ļoti mūs mīl, ka vēlas, lai mēs būtu vēl vairāk. Es sāku pēc tevis ilgoties un iztēloties, cik laimīga būšu, kad kļūšu tava mamma. Mums teica, ka tu nāksi kaut kur starp Lāčplēša dienu un Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas gadadienu. Tad nu visiem, kas vaicāja: “Kad tad gaidāms?” atbildēju: “Uz valsts svētkiem!” Tā pus pa jokam smējām, ka sagaidīsim tevi ar salūtu visā valstī, bet es sirdī klusi nokautrējos, ka patiešām gribētu piedzīvot tādu greznību – svinēt sava dēla dzimšanu vienā dienā ar manas mīļās Latvijas simto jubileju.

Laukā drēgns un jau tumšs, bet es gribu kopā ar vīru iziet garākā pastaigā. Zem vīra drošās rokas un ar lielo punci pa priekšu tā kārtīgi izkustēšos un saelpošos dzestro novembra skābekli. Ne pārāk steidzīgā solī, kopā kādi pieci kilometri pašsajūtas uzlabošanai.

Ap pulkstens vienpadsmitiem zvanu vīram, kurš pirmssvētku vakarā aizgājis uz pirtiņu: “Bez lielas steigas, bet nāc mājās. Brauksim!” Es tikmēr ieeju dušā un sapošos – gaidāms svinīgs notikums. Izžāvēju matus un bizē iesienu sarkanbaltsarkanā karoga lentīti. Esmu gatava pasaulē laist dzīvību. Viņš būs latvietis. Automašīnā kontrakciju sāpes kļūst daudz spēcīgākas. Elpoju dziļi, atbrīvojos, laižu, lai tā sāpe iet, lai bērns nāk. Pa ceļam uz dzemdību nodaļu man rodas lielais jautājums: kāpēc tik lielas sāpes, lai radītu dzīvību? Un īsajā bezsāpju pauzītē nāk atbilde. Sāpes un lielā cīņa deviņu mēnešu garumā man iemācījusi novērtēt veselību, dzīvību un cilvēku. Laime, kas iegūta caur grūtībām, paliek ar mani uz mūžu. Gluži kā ar brīvību. Skarbi nākusi mūsu neatkarība. To proti glabāt un godāt kā vērtību, ja izproti, ko nozīmē būt gūstā. Caur ciešanām uz brīvību, caur sāpēm pie dzīvības.

Esmu pateicīga mūsu senčiem, kuri atdevuši savas dzīvības, lai varam justies droši paši savā valstī. Drošību uzturēt un brīvību nosargāt tagad ir mūsu uzdevums. Vecvecāku stāsti man liek iztēlē nodrebināties. Kad mazam bērnam aukstā nakts vidū jāslēpjas mežā, jo citādi mājās ienāks cilvēki ar ieročiem, lai visus kaut kur tumsā aizvestu. Vai kad jānoskatās kā pa ceļu tālumā karā aiziet brālītis. Un kā tas ir, kad puikam uztic aiziet ļoti tālu ceļu pēc visai ģimenei piešķirtā baltmaizes kukulīša, bet tu, nabaga bērns, nenoturies un jau pa ceļam visu apēd, jo tik ļoti gribas ēst. Vai šodien visi mūsu zemes bērni ir paēduši?

Mūsu pilsētā sākusies jauna diena, svētdiena. 2018. gada 18. novembris. Pulkstenis rāda mazliet pāri trijiem naktī un vecmāte tevi uzliek man uz vēdera. Tik liels puika! Apskauju cieši ar abām rokām un dodu pirmo mīlestības skūpstu. Laimes asaras man acīs un pa visu dzemdību zāli izskan vairākkārtēja pateicība: “Paldies Dievam!” Tavs tētis aizkustināts pārgriež nabas saiti, skatās uz mums abiem un gandrīz vai nespēj noticēt, ka viņam tagad ir vēl viens dēls.

Šodien visur skan: “Dievs, svētī Latviju!” Tauta atzīmē valsts simtgadi. Šķiet, visi svin arī tavu piedzimšanu, mūsu simtgades bēbīti. Tev pienākusi apsveikuma vēstule no kultūras ministres, dāvanās saņem skolēnu adītus zābaciņus, tautas amatnieku izrakstītus dūraiņus, tekstilmākslinieces rokām šūtu sedziņu, sudraba karotīti un simtgades monētu. Tava piedzimšana ar visu foto tiek izziņota pilsētas laikrakstā. Kas par sagaidīšanu! Bet es tik visu dienu turu tevi sev cieši klāt, raugos tev acīs ar pateicību un lūdzos. Kaut katrs bērniņš mūsu zemē būtu tā gaidīts, kaut visām māmiņām netrūktu rūpes un uzmanības, kaut visi bērni, mazi un jau lieli, katru jaunu dienu saņemtu mīlestības apliecinājumus no savas tautas, no tuvākajiem – tu esi īpašs, ļoti vajadzīgs mums, savai zemei un latviešu tautai.

Simtgades bēbītis attēls